Tradicionālais liešanas process galvenokārt sastāv no četriem posmiem, vailiešana no augstspiediena. Šajos četros posmos ietilpst pelējuma sagatavošana, iepildīšana, iesmidzināšana un smilšu krišana, kas ir arī dažādu modificētu liešanas procesu pamatā. Sagatavošanas procesa laikā smērviela ir jāizsmidzina pelējuma dobumā. Papildus tam, ka smērviela palīdz kontrolēt veidnes temperatūru, tā var arī samazināt liešanu. Tad veidni var aizvērt un izkausētu metālu ar augstu spiedienu ievada veidnē. Šis spiediena diapazons ir aptuveni no 10 līdz 175 MPa. Kad izkausētais metāls ir piepildīts, spiediens saglabāsies, līdz lējumi sacietēs. Tad stumdīšanas stienis izspiedīs visus lējumus. Tā kā veidnē var būt vairāki dobumi, katra liešanas procesa laikā var izgatavot vairākas lējumu. Krītošās smiltis prasa atlikumu atdalīšanu, ieskaitot pelējuma atveri, sliedi, vārtus un zibspuldzi. Parasti šo procesu veic, liešanu ekstrudējot ar speciālu griešanas veidni. Citas smilšu krišanas metodes ietver zāģēšanu un slīpēšanu. Ja vārti ir samērā trausli, varat tieši pārspēt liešanu, kas ļauj ietaupīt darbaspēku. Pārāk liešanas portus pēc kausēšanas var izmantot atkārtoti. Parasti raža ir aptuveni 67%.
Augstspiediena iesmidzināšana liek veidnei ļoti ātri piepildīties, tāpēc kausētais metāls piepilda visu veidni, pirms kāda daļa sacietē. Tādā veidā pat plānsienu daļas, kuras ir grūti aizpildīt, var izvairīties no virsmas pārtraukumiem. Tomēr tas arī noved pie gaisa iesūkšanās, jo ātri aizpildot veidni, gaisam ir grūti izkļūt. Šo problēmu var mazināt, novietojot ventilācijas atveres uz atvadīšanas līnijas, taču pat ļoti sarežģīti procesi liešanas centrā atstās caurumus. Lielākā daļa liešanas var pabeigt dažas struktūras, kuras nevar pabeigt liešana, piemēram, urbšanu un pulēšanu.
Kad smilšu krišana ir pabeigta, varat pārbaudīt, vai nav defektu. Biežākie defekti ir stagnējoša plūsma (neapmierinoša ielešana) un aukstas rētas. Šos defektus var izraisīt nepietiekama veidnes vai izkausēta metāla temperatūra, metāla piemaisījumi, pārāk maz ventilācijas atveri un pārāk daudz smērvielas. Pie citiem defektiem pieder poras, saraušanās, termiskā plaisāšana un plūsmas zīmes. Plūsmas zīmes ir pēdas, kas palikušas uz liešanas virsmas vārtu defektu, asu stūru vai pārmērīgas smērvielas dēļ.
Ūdens bāzes smērvielas sauc par emulsijām, un veselības, vides un drošības apsvērumu dēļ tās ir visbiežāk izmantotie smērvielu veidi. Atšķirībā no smērvielām, kuru pamatā ir šķīdinātāji, ja minerālvielas ūdenī tiek noņemtas ar piemērotu procesu, tas nepaliks blakusproduktus liešanā. Ja ūdens apstrādes process nav pareizs, ūdenī esošie minerāli var izraisīt liešanas virsmas defektus un pārtraukumus. Ir četri galvenie ūdens bāzes smērvielu veidi: ar ūdeni sajaukta eļļa, ar eļļu sajaukts ūdens, daļēji sintētiska un sintētiska. Vislabākās ir ar ūdeni ieeļļotas smērvielas, jo, lietojot smērvielas, ūdens atdzesē veidnes virsmu, iztvaikojot, bet nogulsnējot eļļu, kas var palīdzēt nojaukt. Parasti šāda veida smērvielu attiecība ir 30 ūdens daļas, kas sajaukta ar 1 eļļas daļu. Ārkārtējos gadījumos šī attiecība var sasniegt 100: 1.
Eļļas, kuras var izmantot smērvielām, ietver smagās eļļas, dzīvnieku taukus, augu taukus un sintētiskos taukus. Smagajai atlikušajai eļļai ir augstāka viskozitāte istabas temperatūrā, bet liešanas procesā tā augstās temperatūrās kļūs par plānu plēvi. Citu vielu pievienošana smērvielai var kontrolēt emulsijas viskozitāti un termiskās īpašības. Šīs vielas ir grafīts, alumīnijs un vizla. Citas ķīmiskās piedevas var novērst putekļus un oksidēšanos. Emulgatorus var pievienot smērvielām uz ūdens bāzes, lai ūdenim varētu pievienot eļļas bāzes smērvielas, ieskaitot ziepes, spirtu un etilēnoksīdu.
Ilgu laiku pie smērvielām, kuru pamatā ir šķīdinātāji, ietilpst dīzeļdegviela un benzīns. Tie ir noderīgi lējumu iznākšanai, tomēr katra liešanas procesa laikā notiek neliels sprādziens, kas izraisa oglekļa uzkrāšanos uz dobuma sienām. Salīdzinot ar smērvielām uz ūdens bāzes, smērvielas uz šķīdinātāju bāzes ir vienveidīgākas.